PRĀTA UN ĶERMEŅA ZINĀTNE – JOGA

 Joga atzīst, ka mēs visi meklējam laimi un tā ir katra cilvēka lielākais mērķis. Tomēr liela daļa cilvēku samierinās tikai ar sīkām un niecīgām baudām.

Cilvēka garīgajā attīstībā, kas notiek vairāku dzīvju laikā, kā uzskata jogi, pienāk tāds posms, kad viņš kļūst neapmierināts ar īslaicīgām baudām un sāk mūžīgās svētlaimes meklējumus. Joga raksturo pilnīgu laimi kā klusuma stāvokli, kurā jūs vairs nenodarbina nevajadzīgas domas un bailes, tas ir absolūts paškontroles un izvēles brīvības stāvoklis. Jogi saka, ka dabas likumi veidoti tā, lai cilvēks varētu sasniegt šo augstāko svētlaimi un jau tūkstošiem gadu atpakaļ izveidojuši metodi, kā to izdarīt.

Galvenais mehānisms, ko daba lieto cilvēka attīstības pirmajos etapos, ir sāpes. Kad cilvēks atklāj, ka attiecības, nauda vai alkohols nerada laimi, viņš sāk daudz dziļāk ieskatīties dzīvē. Joga pacietīgi gaida, kad cilvēks sasniegs šo pakāpi...

 Sanskritā “yoga” nozīmē “saistījums, koncentrēšanās”, tā ir saistīta ar hindu tradīciju un atspoguļo daudzus hindu ticības elementus, piemēram, karmu, dharmu, reinkarnāciju un Ātmanu. Šī gadsimta indiešu skolotājs Šri Ausobindo uzskatīja jogu par mērķtiecīgu sevis pilnveidošanu, attīstot savas slēptās fiziskās, vitālās, garīgās un intelektuālās spējas. Indiešu gudrība saka, ka jogas pozas dara galvu skaidru un ķermeni lokanu. “Atrauti no ikdienas joga ir savienošana. Apvienot to, kas mums ir dots: mums ir fiziskais ķermenis, mums ir garīgā struktūra un mums ir sajūtu orgāni, un emocionālā sfēra. Šie visi komponenti ir jāsavieno, lai tie nebūtu pretrunā viens ar otru, bet viens otram palīdzētu un papildinātu,” jogu mēģina definēt Arnis Siliņš, jogas instruktors, brīvmākslinieks dejas jomā, kurš jau kopš 1989.gada apgūst Hatha Jogu pieredzējuša jogas meistara Svāmi Amrit Mahamedhā vadībā.

 

Šodien joga kā metode dzīves kvalitātes un veselības uzlabošanai visā pasaulē iekļauta ārstniecisko, rehabilitācijas un sporta centru programmās. Hatha joga lielāko popularitāti ieguvusi tieši rietumnieku vidū. Tā sastāv no dinamiskiem vingrojumiem, statiskām pozām un elpošanas kontroles. Jogas pozas un pareiza elpošanas nostiprina nervu sistēmu, uzlabo, stabilizē asinsriti, stiprina muskulatūru, izvada no ķermeņa toksīnus un palīdz atslābināties.

 

“Mana aizraušanās ar jogu sākās kā bēgšana no steigas un burzmas. Jau pirmajā dienā biju pārsteigta par garīgo viegluma sajūtu, kas pārņem pēc fiziskas nodarbības. Stresa un pienākumu gūzmas vietā – skaidrība un miers. Joga veicina radošās spējas, tā palīdz koncentrēties. Joga iemāca mīlēt kustību un savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Varbūt tā ir nejauša sakritība, bet, kopš esmu sākusi nodarboties ar jogu, biežāk priecājos par dzīvi,” apgalvo TV diktore Krista Vāvere H.R.Nagendras grāmatā “Joga”.

 “Joga ir kaut kas tāds ļoti dabisks. Tas ir tāpat, kā cilvēki nāk pasaulē: vieniem tā pieredze ir krāsaināka, citiem ikdienišķāka,” stāsta Arnis Siliņš. “Man joga saistījās ar to, ka es dejoju profesionālā līmenī. Man bija vairākas smagas traumas, kas jāārstē. Un kad profesionālās medicīnas līdzekļi jau sāka likties aizdomīgi, vajadzēja pievērsties pie patiesās tradīcijas – pie jogas. Es sastapu cilvēku, kas man ieteica to darīt, lai sāktu atlabt.”

 

Jogas nodarbība – tā ir meditatīva mūzika, lēnas, plūstošas kustības, ilgstoša atrašanās vienā un tajā pašā pozā. Tā ir arī ieklausīšanās un iedziļināšanās sevī. Nomierinoša, kaut kādā ziņā apgarota atmosfēra. “Man nepatika,” apgalvo studente Sandra, kas ar jogu pirmoreiz iepazinās Norvēģijā. “Negribu kļūt pavisam flegmātiska. Man labāk patīk aerobika, kur cilvēki vairāk vērsti viens uz otru, izrāda savas pozitīvās emocijas. Tā arī labāk palīdz atbrīvoties no liekās enerģijas un sliktām emocijām, kas uzkrājušās.”

 

“Citiem cilvēkiem varbūt šis vingrošanas veids šķiet lēns un garlaicīgs, viņiem vajag kaut ko dinamiskāku,” saka ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, kas ar jogu gan nodarbojas pati, gan iesaka to saviem pacientiem. “Savukārt citu domāšanas veidam joga var būt vienīgais pieņemamais veids. Jogas vingrinājumi sevi ir pierādījuši, tie darbojas jau vairākus gadu tūkstošus un ir cilvēkiem palīdzējuši. Joga nav samākslota; tie ir vingrinājumi, kuros tiek izmantotas cilvēka dabiskās kustības. Un tā ir arī vingrošana, kurā, ja viss tiek darīts pareizi, ir pareiza slodze uz visiem ķermeņa muskuļiem. Cilvēkiem, īpaši pēc 25 gadu vecuma, ļoti intensīvas aerobikas nodarbības var radīt problēmas.”

 

“Joga patiesībā efektīvāk nekā aktīvi fiziski vingrinājumi palīdz atbrīvoties no liekā. Nevis tikai tajā rupjajā plānā, jo tieši smalkais ir pamatā rupjajam un nevis otrādi. Ļoti bieži gadās tā, ka, veicot aktīvas, dinamiskas darbības, viss notiek tikai rupjajā plānā, un cilvēks nevis atbrīvojas no liekā, bet tikai uzkurina savas kaislības un vēlmes. Uzkurināšanu nevar vērtēt par atbrīvošanos,“ apgalvo A.Siliņš. “Jogā, protams, ir intravertā attieksmes orientācija. Bet nevis tādā nozīmē, ka tā ir noslēgšanās, bet tādā nozīmē kā izprast, ka viss, kas ir makrokosmā, ir arī tam, kas praktizē jogu. Viss ir dots. Cilvēks ir mikrokosms. Viņš var visu to izpētīt un mācīties enerģijas līdzsvarošanu, līdzsvaru starp došanu un ņemšanu.

 

Joga nav tikai fiziski vingrinājumi vien. “Joga ir arī cilvēka prātam,” piekrīt A.Siliņš. “Tā ir koncentrēšanās; koncentrēšanās nevis uz resursu izšķiešanas rēķina, bet koncentrēšanās, pilnīgi atslābinoties. To var izdarīt gan mentāli, gan emocionāli, gan fiziski.” 

“Pirmkārt tas palīdz līdzsvarot sevi. Un es domāju, ka nodarbošanās ar jogu ir daudz labāka par daudzām diētām. Man kādreiz bija svara problēmas, tagad svara problēmas mani vairs absolūti neuztrauc. Jogu nav jāuzskata par tādu ļoti aktīvu vingrošanu, drīzāk par dzīves sastāvdaļu,” par savu pieredzi, nodarbojoties ar jogu, stāsta Ilze Aizsilniece.

Viena no jogas sastāvdaļām ir meditācija. “Meditācija ir instruments. Klasiskajā jogā izšķir četras jogas pakāpes, kurām katrai ir sava sagatavošanās – mentāla un fiziska. Meditācija ir tikai sagatavošana: pagriezt uz iekšu apziņu mazinot ārējo kairinātāju ietekmi, lai būtu zināma autonomija pret tiem, un to jogā sauc par prātjahāmu – apziņas pavēršanos uz iekšu. Tas ir kā sagatavošanas klase pirms skolas,” stāsta Arnis Siliņš. “Kam būtu jānāk pēc tam?” es jautāju. “Tālāk ir prāta koncentrēšanās uz vienu domu vai uz vienu punktu, ko ir ļoti grūti apgūt mūsdienu apstākļos, jo ir pārāk daudz ārēju šķēršļu un vilinājumu novērsties no domas. Trešā pakāpe -  tā jau ir bez domas, bez punkta koncentrēšanās, par ko mūsu valodā ir neiespējami runāt, jo nav kopējas pieredzes. Ir atsevišķi cilvēki, kas to piedzīvo, bet runāt par to ir diezgan bezjēdzīgi. Un tā tālākā pakāpe ir svētlaime, kas ir nevis kā svētlaime trako kreklā, bet gan patiesa svētlaime, kas ir gan fiziskajā, gan emocionālajā, gan garīgajā plānā. Par to var runāt tikai dodot tādu atbalsi, kaut ko ļoti tālu.”

 

Joga palielina cilvēka spējas izmantot savus iekšējos resursus. Šie resursi, kā apgalvo A.Siliņš, ”nav izmērāmi megabaitos, apmēros vai kādos citos lielumos. Kosmiskie resursi nav izmērāmi. Tie ir bezgalīgi.” “Ar iekšējo resursu apgūšanu un kultivēšanu var cīnīties pret slimībām,” viņš piebilst. “Katram cilvēkam var būt dažādi iemesli, kāpēc viņš ir slims. Dažreiz var runāt arī par to, ka joga var izprovocēt atteikties no vēlēšanās būt slimam, jo bieži slimības ir tāpēc, ka cilvēks vēlas būt slims. Tādos gadījumos, joga strādā kā psihoanalīze – palīdz apgūt iekšējos resursus.”

 

Rietumu zinātne jogas studijām pievērsusies pēdējo 50 gadu laikā, un ir pierādījumi par ļoti daudziem fiziskiem un psiholoģiskiem ieguvumiem no jogas. Studijas ASV un Indijā norāda, ka joga varētu palīdzēt astmas, epilepsijas un stresa gadījumos. Joga necenšas samazināt slimības izraisītāju līdz vienam faktoram un ārstēt to ar specifiskām metodēm, kā to dara tradicionālā medicīna, bet gan cenšas pievārēt slimību, uzlabojot veselības stāvokli visos līmeņos vienlaikus un atjaunojot iekšējo harmoniju. “Es uz jogu nekad neesmu skatījusies kā uz ārstēšanas metodi, bet gan kā uz veselības uzturēšanas veidu,” saka daktere Aizsilniece. “Domāju ka joga ir ļoti laba bērniem, kuriem ir elpošanas problēmas (alerģiski rinīti, astma) un arī bērniem, kuriem ir mugurkaula problēmas.” Viņa atceras pazīstamu meiteni, kam joga palīdzējusi, ārstējoties no skoliozes - mugurkaula izliekuma sānu virzienā. “Arī jauniešiem, kuriem ir veģetatīvās nervu sistēmas problēmas, kuriem ir dažādi baiļu sindromi vai panikas sindromi, joga var ļoti palīdzēt.”

 

“Ar bērniem ir vienkāršāk nekā ar pieaugušajiem, jo viņi dara to, ko var izdarīt, un ne tik ļoti cenšas, ja viņiem ļauj,” stāsta ārste. “Tā ir galvenā problēma cilvēkiem, kas grib jogu izmantot savas veselības uzturēšanai, - viņi aiziet un mēģina darīt to, ko dara visi. Taču pēc tam viņiem vēl vairāk sāp mugura. Tas ir tāpēc, ka mēģinām darīt kā visi, nevis mēģinām sajust sevi.”

“Pirmā uzmanība jāpievērš tam, kas ir man, kāda ir mana elpa, kāds ir mans ķermenis un prāts,” piekrīt A.Siliņš.

Citur pasaulē joga tiek izmantota pat AIDS slimnieku ārstēšanā, tā, piemēram, ASV, Čikāgā darbojas AIDS Alternatīvās atveseļošanās projekts, kur iknedēļas nodarbībās satiekas pieci līdz seši AIDS slimnieki. Daži no viņiem, kā Džons, ir pilnībā atteikušies no medikamentiem un, lai gan HIV vīruss atklāts pirms pieciem gadiem un imūnšūnas turpina sabrukt, viņam joprojām nav nekādu slimības simptomu. Jogas pozas palīdz atjaunot, sabalansēt un stimulēt iekšējās sekrēcijas dziedzeru un hormonu sistēmas darbību, kam savukārt ir ietekme uz cilvēka augšanu un baltajiem asinsķermenīšiem - limfocītiem, kas ir nozīmīga cilvēka imūnsistēmas daļa. Arī miers, pozitīvisms tiek saistīti ar veselu imūnsistēmu. Stresa pilna reakcija uz notikumu cilvēka imūnsistēmu ietekmē daudz vairāk nekā pats notikums. “Joga ir galvenā lieta, kas man liek justies labi, izņemot emocionālas lietas, iemīlēšanos. Es uzreiz sajūtu, ja jogas nodarbību kādu nedēļu esmu izlaidis. Joga man dod daudz vairāk nekā jebkas cits. Es jūtos tuvāks pats savam ķermenim. Tā palīdz man samazināt ātrumu un skatīties uz dzīvi nedēļu pēc nedēļas, dienu pēc dienas, izmantojot to, ko es nekad neesmu vēlējies vairāk: prasmi izdzīvot mirkli,” jogas instruktore Paula Kouta citē Džonu rakstā “Joga un AIDS” The Journal of The International Association of Yoga Therapists. “Mēs nevaram izglābt cilvēku dzīvības, bet pavadīt nodarbībā stundu vai divas un iegūt pāris stundu miera ir patiesa dāvana - ne no skolotāja, bet no pašas jogas,” saka Manouso Manos, jogas skolotājs no Sanfrancisko.

 

Ar jogu iesaka nodarboties arī grūtniecības laikā, ja vien tas darīts jau pirms tam. Joga var palīdzēt nostiprināt iegurņa zonu, normalizēt vairogdziedzera darbību un asinsspiedienu, palīdzēt nomierināties un atslābināties – tas viss ir labs arī bērnam. Īpaši joga ieteicama, ja moka bezmiegs, nogurums, sirdsdarbības traucējumi. Šādas nodarbības notiek arī Rīgā, veselības salonā “Anita”. “To nodarbību mērķis ir iemācīt topošām māmiņām, lai viņas ar savu elpu atvieglotu grūtniecības stāvokli un sagatavotu sevi dzemdībām. Tā ir joga vieglākai grūtniecībai un dabiskām dzemdībām,” saka A.Siliņš.

 

Tomēr ne vienmēr joga var būt vēlama. “Ļoti pārdomāti vajadzētu nodarboties tiem cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar mugurkaulu – dažādas disku trūces, kam bijušas mugurkaula operācijas. Es, protams, zinu dažādus cilvēkus dažādos kontinentos, kas tieši uzsākuši jogu pēc šādām mugurkaula traumām, operācijām un ir gandrīz izveseļojušies. Bet cilvēkam, kas nav pārliecināts par sevi, uzsākt jogas nodarbības vienkārši būtu neapdomīgi darīts. Arī pēc smagām operācijām,” norāda I.Aizsilniece. “Un atkal – ja mēs to darām tik daudz, cik mēs varam, taisām vienkāršākos, teiksim, elpas vingrinājumus – tos jau var darīt jebkurš cilvēks jebkurā situācijā.”

 

Kamēr ļoti daudz cilvēku izsakās atzinīgi par jogu, tai un visai Austrumu tradīcijas ienākšanai Latvijā ir savi pretinieki. Andrejs Ariņš, septītās dienas adventistu Baltijas Ūnijas sekretārs saka: “Septītās dienas adventistu draudze visas mācības, uzskatus un parādības izvērtē pēc Bībeles mācības principiem. Mūsu sabiedrībā, pastāvot vārda, preses un robežu brīvībai, un, ņemot vērā daudzu sakāpināto interesi par mistiskām lietām, iespējām cilvēkam sevi izteikt ar no Kosmosa saņemto spēku vai enerģiju, Austrumu tradīcijas augošā popularitāte nav īpašs pārsteigums. Austrumu reliģiskā kalpošana, kas ir pretrunā ar Bībeli, ir negatīva. Arī joga ar savu “Es” reliģiju un kontaktēšanos ar Kosmosu, no kurienes tie apgalvo, ka saņemot un pielietojot pārdabiskus spēkus, ir pretrunā ar Bībeli.”

Jautāju Arnim Siliņam, vai cilvēkam būtu jāprot apgūt un izmantot šos savus iekšējos resursus: “Dažos gadījumos nav. Nevar vispārināt. Tiek iekustināti  kaut kādi cilvēka fiziskie un psihiskie spēki, ko cilvēki ikdienā ignorē. Ja runājam par to, vai tas ir radījis vairāk nelaimes, tas ir tāpat kā runāt par jebkuru cilvēka darbību, vērstu uz āru vai uz iekšu. Tā var radīt gan postu, gan svētību. Tāpat kā zinātniskie atklājumi, tehniskie risinājumi var būt gan postoši, gan svētīgi.”

 

Pēdējā laikā iznāk ļoti daudz grāmatu, kas sniedz pamācības, kā gūt panākumus, izmantojot neapzinātās psihiskās spējas, cilvēka zemapziņu. Kas notiktu, ja visi cilvēki apgūtu šos slēptos resursus un sāktu viens otru ietekmēt? “Protams, tas būs nonsenss. Mēs zinām fizikas likumu: jebkura darbība izsauc pretdarbību. Tāda cilvēcisku ambīciju diktēta tieksme manipulēt ar citiem agrāk vai vēlāk cilvēkam liks baudīt augļus, ko nesīs citu izmantošana,” saka A.Siliņš.

“Man liekas, ka joga – tas ir kaut kas neīsts mūsu kultūrai. Cilvēki, kas ar to nodarbojas it kā izliekas,” saka studente Marta. Vai joga ir piemērota Rietumu kultūras cilvēkam? “Te var runāt par to, vai cilvēks ir vai nav gatavs jogai,” atbild A.Siliņš. “Varbūt viņam ir jāizdzīvo vēl kāda kaislību jūra, lai viņš nonāktu pie jogas. No otras puses, tas ir saistīts arī ar to, ka mēs dzīvojam neparastā laikmetā, kad kaislības kļūst pārāk bīstamas ne tikai cilvēkam starp cilvēkiem, bet tās kļūst bīstamas gan šai planētai, gan citām būtnēm, kas to apdzīvo un nebūt nav mazāk cienāmas par cilvēku. Joga neaģitē, viņa nevar sevi reklamēt – nāciet, pērciet un būsiet laimīgi. Drīzāk joga var atstumt kādu, ja viņš to  mēģina izmantot savu ambīciju apmierināšanai.

 

Kādam būt plaukstoša biznesa valdē par locekli arī var būt izlikšanās. Varbūt kāds tirgojas ar naftu, bet iekšēji jūtas atbilstošāks komponēt mūziku vai rakstīt dzeju. Un viņš izliekas. Tas nav jautājums, ka Austrumu kultūra ir mākslīga šejienes cilvēkiem. Tas ir jautājums par to, ka cilvēks savu sociālo lomu ļoti bieži uztur mākslīgi, nevis atbilstoši dabai.”

Mēs vairākkārt runājām par to, ka joga palīdz cilvēkam atbrīvoties no liekā. Taču kā joga definē lieko, no kā cilvēkam būtu jāatbrīvojas? “Tas var izklausīties banāli bet tas liekais, kas ir jāatmet – tās ir tās prāta funkcijas kā alkatība un tumsonība, kaislība, baudkāre, vēlēšanās uzkrāt kaut kādas bagātības – tas ir liels slogs, liela nasta. Šādā veidā runājot, vārdos tas izklausās diezgan banāli un atrauti no dzīves. Praktiski, ja cilvēks dziļāk iepazīst sevi un savu enerģētisko struktūru, viņš iegūst lielāku gandarījumu par to, kas viņam ir dots, nevis dzenas pakaļ tam, kas ir grūti sasniedzams. Viņš nonāk pie stāvokļa, ka tas, kas ir vajadzīgs, nāk pats no sevis. Protams, pieliekot pareizās pūles pareizā virzienā,” saka Arnis Siliņš. “Vai tā ir tā Austrumiem raksturīgā pieticība un samierināšanās?” – viņam prasu.

“Pieticība un samierināšanās – tas ir tāds termins, kas drīzāk varētu būt tieši kristīgās kultūras piesaistījums,” atbild A.Siliņš. “Joga nevis aicina samierināties ar savu likteni, bet drīzāk izjust to, ka pamats visam ir pilnība un gaisma, un šķērslis izjust šo pilnību un gaismu ir cilvēka prāta pārliekā vēlme turēt īpašumā. Lai gan patiesībā pieticīgāki ir tie, kas vēlas iegūt laicīgu bagātību. Viņi samierinās tikai ar to, ko var sataustīt.

Drīzāk tā ir ideja, ka reāli pasauli var mainīt, tikai izmainot sevi. Tikai tad kaut kas arī reāli mainās. Un tas nenozīmē, ka tiek pieņemts kaut kāds pasaules status quo modelis. Tas ir saistīts ar mūsu psihisko uztveri. Nav kaut kādas objektīvās pasaules, galējas realitātes, kurai mēs vai nu piemērojamies vai nepiemērojamies. Katra cilvēka uztvere, katras jūtošas būtnes uztvere veido pasauli. Mēs drīzāk varam runāt par daudzām pasaulēm.”

 …Tālākos garīgās evolūcijas posmos sāpes vairāk nav nepieciešamas, lai cilvēku pamudinātu. Katrs jauns attīstības posms rada tādu mieru un laimi, kas mudina cilvēku meklēt vēl augstāku pakāpi. Sāpju vietā apbalvojums kļūst par galveno dzinējspēku.