“Bharata Natyam” – smalka un sarežģīta Dienvidindijas deju mākslas forma (Tamilnada štats). Pēc leģendas, tās pirmais izpildītājs bija pats dievs Šiva. Viņš iemācīja to savai dievišķai sievai, un viņa nodeva šo mākslu cilvēkiem.

Tā ir ritmiska un dinamiska deja. Viņai pieder kustību dažādība ar akcentu uz lēcieniem, pagriezieniem un ritma sišanu. “Bharata Natyam” sauc par jogas ritmisku pusi. Roku pirksti šajā dejā ir vienmēr stipri nofiksēti “mudra” pozīcijās, kas seko viena aiz otras atkarīgi no deju figūras vai no sižeta. Unikāla roku pozīciju sistēma ir aprakstīta būtiskākajos senajos rakstos, kas veltīti skatuves mākslai, un šī sistēma veido visu deju skolu „alfabētu”. Pamatpozīcijas – līdzsvarotas pozas ar izstieptām rokām, kas piedod dejai linealitāti. “Bharata Natyam” vienlaicīgi pieder spēks un skaistums, lēnums un ātrums, tīri tehniskie elementi un pantomīma. Stils der gan solo, gan grupas izpildījumam.

Indiešu klasiskā deja izmanto ķermeni saskarsmei ar Dievu vai kā instrumentu sevis un pasaules pārveidošanai. Deju horeogrāfijas tehnika un simboli, to struktūra un klasifikācija bija aprakstīti tādos senajos rakstos, kā „Natjašastra” un „Abhinaija Darpana”. „Natjašastra” ir monumentāls raksts par dramaturģijas mākslu kopumā. „Abhinaija Darpana”, līdzīgi gramatikas mācību grāmatai, nosaka deju tehnikas noteikumus.

Vēsture    

Līdz XX gadsimta sākumam šī deja bija tempļa ceremoniju sastāvdaļa. Dejotāja, viņas guru un viņas mūziķi bija ļoti cienīti un dzīvoja tempļa apgādībā. Pati deja, bez sarežģīto rituālu ceremonijas, tika izpildīta arī citos gadījumos un piemērotā laikā, piemēram festivālā, kronēšanā, laulībā, dēla piedzimšanā vai nu pārceļoties uz jaunu pilsētu vai māju.

Indiešu klasiskās dejas izpildītāji ārēji izskatās ļoti efektīgi (tie, kas redzēja kādreiz indiešu filmas, var atcerēties kā tur izskatās dejotāji). “Bharata Natyam” dejotāja nav izņēmums. Viņa ir apģērbta krāšņā tērpā un uz viņas ir tik daudz rotu, ka nav skaidrs, kā viņa vispār var saglabāt iespēju kustēties, ne tikai dejot. Būtiska tērpa sastāvdaļa ir īpatnējs vēdeklis starp ceļgaliem. Ap potītēm – smagi „ghunguru” zvaniņi, roku pirksti un pēdas nokrāsotas sarkanas ar speciālu krāsu.

Lai nodarbotos ar indiešu dejām ir vajadzīgs ērts treniņtērps, īpaši svarīgs lai tās sastāvdaļa būtu plašas bikses, jo šis stils pieprasa izpildīt dziļus pietupienus. Stila sastāvdaļa ir arī dejotājas basās kājas – treniņa  laikā, kā arī skatuves priekšnesumā.

 

No apmācību sākuma līdz brīvai dejošanai paiet parasti daži mēneši, jo ir vajadzīgs laiks specifisku kustību apgūšanai, kāju, roku, pirkstu uztrenēšanai. Pēc tam, kad pamatprincipi ir apgūti, apmācības process sāk virzīties diezgan ātri.