Čigānu deja | | Sensenos laikos čigāni esot bijuši putni, un plandošu spārnu brīvība joprojām saglabājusies čigānu dejā. |
|
ČIGĀNI
– KOŠIE, SIRDI PLOSOŠIE PUTNI
Čigānu dejas –
tas ir temperaments, brīvība, kaisle un dvēsele. Šajās
dejās ir daudz improvizācijas un jūtu, arvien kāpināts ritms un vibrējošas
kustības. Šī deja ir ļoti vitāla un piestāv dažāda vecuma sievietēm, ja vien
tām piemīt spēja izjust īstu prieku un īstas skumjas.
Saskaņā ar senu leģendu,
visi čigāni agrāk ir bijuši putni. Kādu dienu, lidojot virs zemes, tie
ieraudzījuši brīnišķu pili mirguļojam saulē. Ilgu dzīti , čigāni – putni
ielaidās pilī, kas bija pārpilna ar zosīm, vistām un tītariem. Tie bija
pārsteigti par ciemiņu daili, un sāka košos putnus kārdināt ar dāvanām, zeltu
un dārgakmeņiem – lai tikai čigāni paliktu pilī. Drīz vien visi čigāni bija
tērpti mirdzošā zeltā. Tikai viens putns pretojās kārdinājumam un zeltam
nepieskārās. Tas aicināja visus lidot prom, bet neviens neklausīja. Ar smagu
sirdi putns pacēlās debesīs un kā akmens ietriecās zemē. Viņa nāve lika
čigāniem atjēgties. Tie mēģināja pacelties spārnos, bet zelts viņus bija
padarījis pārāk smagus. Vistas, zosis un tītari triumfēja, viņi gribēja turēt
čigānus zeltītos būros. Bet no debesīm nolidoja maza, sarkana spalva. Tā
atbrīvoja čigānus no mantas smaguma, bet spārnos pacelt vairs nespēja. Spalva
pacēlās vējā un aizlidoja pasaules plašajos ceļos. Čigāni tai sekoja un,
trauksmaini vicinot spārnus, putni pārvērtās par cilvēkiem. Tikai viņu dvēseles
palika tās pašas – tās piederēja putniem, kas aizmirsuši lidot.
|